Rasa

Raimonds Pauls, Guntars Račs, Ance Krauze

Ar aizvērtām acīm kur zālē guļ rasa
Kā asaras tikko kā noraustas nost.
Tur nezāle vienmēr aug stipra un asa,
Jo tur kur ir laime, var būt arī posts.

Es stāvu pie rītausmas durvīm un gaidu
Kad vērs viņas vaļā un aicinās iet.
No kājām tad rasa man noskalos naidu
Un vējš manas acis vērs lēnītēm ciet.

Es iešu ar aizvērtām acīm uz priekšu
Kur nezāles kājās tik sāpīgi dzels,
Ar pēdām pret zemi tās putekļos triekšu
Līdz atkal jau galvu tās spītīgi cels.

Es redzēšu tikai, ko sirds mana saredz,
Un zināšu tikai, ko sirds mana zin’.
Kad rasu no rītiem nāk saule un sadedz,
Es zinu, mans bruņinieks uzvaru svin...

Ar aizvērtām acīm kur zālē guļ rasa
Kā asaras tikko kā noraustas nost.
Tur nezāle vienmēr aug stipra un asa,
Jo tur kur ir laime, var būt arī posts.