Dziesmiņa kāpu kafejnīcā

Imants Kalniņš, Māris Čaklais, Menuets

Aizbrauc mākoņi, smiekli un asaras,
Aizbrauc laimes mirkļi un posts,
Saules mēle ir karsta un asa,
Visu paņem un nolaiza nost.

Ne tur pirmais, ne otrais, ne trešais,
Ne pat desmitais sēklis var glābt;
Aizbrauc viss – un viss top par svešu,
Lai cik alkanām riekšavām grāb.

Aizbrauc vilciens un autobuss aiziet,
Laimes šļakatas aizbiedē vējš.
Un kaut zini, ka viss aiziet gaisos,
Kaut kas kņudina tevi un plēš.

Kas tas ir, kas no rīta, kad mosties,
Ir ar tevi jau pamodies līdz?
Kas rauj augšā tevi no posta,
Un tik neatvairāms kā rīts?

Bet, kad putekļu mākonis stājas,
Tad vairs neesi ne priecīgs, ne drūms;
Redzi stāv tajā mirklī ap māju
Pilns ar ogām jāņogu krūms.

Un kaut zaķēns ir aizgājis bojā,
Pusnakts vilks, ja to nogremo gurds,
Paliek zeme un tā nebrauc projām,
Paliek jūra un tā nebrauc nekur.