Zane Dombrovska, Zane Dombrovska, Zane Dombrovska
kādēļ man pietrūkst vārdu klusumam kādēļ tu atņem man prātu tuvumam kādēļ skatiens mans noklīst tev sejā cieši stāvot blakus tev vējā kaut ko klusumā sirds mana čukst bez vārdiem tā čukst cik daudz tu no manis paņemsi līdz ja pienāks par vakaru gudrāks rīts un kad jau viss būs atpazīts vai drīkstēs vēl rīts būt neprātā tīts zini, tevi ieraugot, man pār pleciem pārskrien vieglas trīsas, un tas, ko tu runā, it kā puspajokam, man liekas skaistākais, ko pasaulē var teikt... man vienmēr ir bail tev pieskarties, bail par sevi un bail, ka tu neaizskrien! Un tad es skatos tev acīs, tajās ir kaut kas noburošs, man trūkst vārdu – es – padodos cik daudz tu no manis paņemsi līdz ja pienāks par vakaru gudrāks rīts un kad jau viss būs atpazīts vai drīkstēs vēl rīts būt neprātā tīts kādēļ man pietrūkst vārdu kādēļ man pietrūkst...