Nikolajs Puzikovs
Šķiet tas aizgājis un tā nav, Bet tas nepāriet nē un nē, Acu priekšā ka šodien stāv, meitene no 6.b, Acis zilas kā okiāns, Ka saule vakara, Viņas smaids un es mūlstu no tā. Toreiz šķita kad tulīt būs, Medus un putna piens, Bet jau atkal laiks izjoko mūs, Nav nekā esmu viens, Lēni kā lapas rītdienas zieds, Un pārtop asarās, Jo varbūt un gandrīz, Šajā pasaulē vairs neskaitās. Piedz. Ko tagat nozīmē dzīvot šai pasaulē, Kurā pusē vējš tevi aiznesis ir, Vai tu vel atceries sirdi uz tāfeles un, Mazo smaidiņu savā burtnīcā. Atsūti vēstuli man, Mana adrese ir tavas asaras. Vai tu vel atceries sirdi uz tāfeles, Mazo smaidiņu savā burtnīcā Piedz. Ko tagat nozīmē dzīvot šai pasaulē, Kurā pusē vējš tevi aiznesis ir, Vai tu vel atceries sirdi uz tāfeles un, Mazo smaidiņu savā burtnīcā. Tas meitenei no 6.b