Kaspars Dimiters, Kaspars Dimiters, Kaspars Dimiters
Sēžu noskumis uz celma, drāžu lazdas zaru drūms, Amsterdamā mana Zelma, koši baltais jasmīnkrūms. Vēl tā smarža izcirtumā, skuju dūmiem līdzi tvan, Ak tu, Zelmiņ, mana dumā, aizlaidies, ka sāp nu man. Še, kur līgo izcirtumi, viegli dvēs'lē drūmi rast Štrunts par to, ka iziet dumi, labāk neko nesaprast. Drāžu, drāžu savu lazdu, strādāt negribas nemaz, Piebrauc saimnieks baltu mazdu, vaicā kā ta' strādājas? Zelma pametusi mani, saku tam un aizlūst balss, Šis man mobilo - tik zvani, Amsterdama vēl nav gals. Signāls trubā, viļņos jūtas, Zelmiņ dārgā mājās brauc, Ciešu mīlas sāpes grūtas, jāzāģē vēl ar' tik daudz. Trubā Zelma buču sūta, auss kā dullināta šalc, Mīļais, esu prostitūta, ne vairs jasmīns koši balts. Zinu, kā tu mīli mani, manis dēļ kā mežus gāz, Ja tev skumji, ņem un zvani, ne uz celma lazdu drāz. Labāk savu lazdu drāžu, dzimtā celma galiņā, Ne uz Amsterdamu gāžu, lai drāž svešā maliņā.