Tablis, Edavārdi, Edavārdi
Es braucu mājās, pametu dzīvokli Gana bij’ dzerts, un tagad te brīnos Džeks bez autiņa te paveda sīkos Jā, mēs mušas esam šajos paneļa tīklos Nez’ kā mirušie te saveda dzīvos Kopš Valettas dēls rīmes sameta bītos Patīk Rīgas krāsu palete rītos Jo pohās savs šarms pat ir kabeļu tīklos Kāpēc man tā šķiet? Jā, zinu – vīns Šis garais autobuss ir mans limuzīns Dziesma sešminūšu man skan 2, 3 Visi sēdēja gruzīgi, man gan bija smīns Debesīs mākoņi iet brīzēm pakaļ Izskatās, ka šodien Dievs pīpē atkal Šķiet, ka nekas traģisks tai krīze pat nav Bet, ja ir, to likšu savās rīmēs, tad jau Ir vertības, kas turās ar laiku Pat pēc katastrofas kā, kad burā ar maiku Zini, pat, ja tusēšu es klubā ar Aišu Šī rīta Saule ir man tuvāka zvaigzne Piedz. 2X Es kā bada mākts, eju it kā vada kāds Melnie kabatās, slīd mākoņi kā karavānas Rodas sajūta, ka šai vietā kas trūkst Bet es gribu neko nedarīt un vienkārši būt Ir 3 naktī, lieku bītā raizes Laternas tumsā šeit spīd kā zvaigznes Bet šo noskaņu jau rīts nāk aiznest Un piltene pa lapu lēni slīd kā aisbergs Rakstīt šādi man ir pilnīgs pieradums Kad Mēness izstās’ pēc milzīgas sierabumbas Citā Zemes pusē kāds iet pildīt ierakumus Vai dēļ tā būs rīt smiltīs vieta mums? Tā pati pilsēta, bet mainās būtība Laikā, kad Sauli spēj pat aizstāt spūldzītes Drīz būs rīts, kas pa savam ir baigs Nāks sētnieces ar slotām – raganu laiks Naktis īsas, cik garas būs dziesmas? Ja miegs ir lipīgs kā žagas un iesnas? Bet radu rindas sev gadus un dienas Prasi – „Kas tur augs?” kā ar vagu uz ielas? Nu, ja ne skils, tad es noliktu mic’u Es neesmu gangsteris, bet nositu laiku Vismaz glāze tukša, un seja bez riebuma Es pametu dzīvokli, un eju uz pieturu