Jāzeps Mediņš, Aspazija
Kad saule noņem staru vainagu, nāc tu ar savu plīvurvēsumu, nāc, dienas pelēcību atkal zeltī, stiep zemei pāri savu rožu telti, nāc, vakars nāc, ak, dailes vakars nāc, dailes vakars, nāc, ak, nāc! Apsēj atkal sapņu magoņlauku, lej uz zemi mēness eljes trauku, klāj pār mums vijolīšu mētelīti, mums visi smalkie audi saraustīti, nāc, nāc sapņu vakars nāc! Nāc, sapņu vakars, nāc, ak, nāc, sapņu vakars, ak, nāc! Kad saule noņem saru vainagu, nāc tu ar savu plīvurvēsumu, nāc, dienas pelēcību atkal zeltī, stiep zemei pāri savu rožu telti, nāc, vakars nāc, ak, dailes vakars nāc, vakars, nāc, sapņu vakars, nāc, un stiep zemei pāri savu rožu telti, nāc, miera vakars, nāc, nāc, vakars, nāc!