Tu iezodzies manī.

Aija, Aija, Aija

Vēl ik pa brīdim tu iezodzies manī,
Pusnaktī melnā, un diena kad aust.
Uzplaiksnī tēls tavs un skatiens caur tāli,
Kā mirāža no pagātnes.
Zinu, nekad tevi neiešu meklēt,
Vieglāk par visu ir akmenim būt.
Gulēt uz ceļa un gaidīt, kad atkal
Iesi man garām, un klupsi varbūt.

	Bet saki, vai viegli ir atmest ar roku,
  Samierināties ar visu, ko vairs.
  Nevaram mainīt, vai negribam varbūt,
  Ticam, ka visam tam rītdienas nav.
  Kāpēc tad nāc manu vieglumu atņemt,
  Laiku, kas sen jau vairs nepieder tev.
  Iztērēt velti, un baidīties kādreiz 
  Atskatīties un jautāt to sev.

Varbūt tik tādēļ tu iezodzies manī,
Ka pati to ļauju un klusībā vēlos.
Meklēju iemeslus muļķīgus, lētus.
Ticu kā bērns kādam brīnumam.
Zinu to skaidri tu sen ne ar mani,
Rūgtumus dali un priekus ik dien.
Kāpēc vēl vasaras naktī tu skani,
Dziesmā ko sūta man visuma spēks.
Nestāvi ceļā, ļauj doties man tālāk.
Neremdēs slāpes vairs avots kas saust.
Meklē nu to par ko sapņo visvairāk,
To kas uz mūžiem paliktu tavs.

               Saki, vai viegli ir atmest ar roku,
               Samierināties ar visu, ko vairs.
               Nevaram mainīt, vai negribam varbūt,
               Ticam, ka visam tam rītdienas nav.
               Kāpēc tad nāc manu vieglumu atņemt,
               Laiku, kas sen jau vairs nepieder tev.
               Iztērēt velti, un baidīties kādreiz 
               Atskatīties un jautāt to sev...