Trīs no Pārdaugavas
-Tev dzīvē laimes nav,- tā teica zīlniece,- Tik skumjas atmiņas un šķiršanās. -Vairs tālāk nestāsti par manu likteni, Jo zinu, ka man ceļš ir Austrumi. Bij' kārtīm taisnība, ko tās man stāstīja, Jo drūmie Austrumi man nolemti, No tālās bērnības man paliek atmiņas Un skumjas vēstules no meitenes. Ardievu, meitene, tev zuda mana sirds, Nu drūmie Austrumi man pretī mirdz, Nu spēlē velnišķā ir mana mīļākā, Un liekas man, šīs stundas ātri skrien. Ja kādreiz, meitene, kāds cits tev roku sniegs, Tu mīļus glāstus tam tad nenoliedz, Un skūpstot aizmirsti tu mūsu pagātni, Kad dzīvē bija mums reiz pavasar's.