Edgars Gusts, Edgars Gusts, Ilze Skarbule
Laiks slēpdamies no saules svelmes ēnu meklē, Bet nezin kā. Man šķiet, ka tā jau bijis Un atkal jāpaliek ir nomodā. Ar miglas krāsām jaunu rītu ūdens zīmē, Tas pieder man. Vai drīkstu izkāpt cauri logam, Lai es dzirdu kā tas skan. Krīt divas lapas meklēdamas vēja plaukstu Un nerunā. Es gribu palikt šeit, Kur man nekas nav jājautā. Starp diviem upes krastiem stāvot Uz mirkli šķiet Varu just Es nedaudz baidos pāriet pāri Un ja vēras, sāk zust. Starp diviem upes krastiem stāvot, Lai arī kas notiktu. Es nevēlos vairs pāriet pāri, Jo tepat arī tu. Krīt divas lapas meklēdamas vēja plaukstu Un nerunā. Es gribu palikt šeit, Kur man nekas nav jājautā.