Eminem (Kashuks (remix)), Edavārdi, Edavārdi
Dzīvei patīk jokot, bet tas ir humors melns Jā, man ir gruzons, pie lūpām te tiek rupors celts Zaļš kā tuborgs, nevis boss kā Hugo, zelts Te tāls kā Plutons, bet vismaz man ir muzons vēl Un vēl mans ego bonusā dzīvē, lirikās ir klāt Likās, ka mainījos daudz, bet tikai minimāli, brāl Un man joprojām ir ērts tas, kas no ideāla tālu Man ir parasta dzīve, bet to kā Iliādu rādu Es maucu kā māku, to saucot par mākslu Bet kopš kura laika, vecais, es kaut ko pārstāvu? Esmu tikai viens no tiem, kas nav draugos ar prātu Nepiešuj man tikai tos klaunus ar stāžu Ko pie velna man darīt – celt un tad samīt Ielikt visu šajā tekstā, līdz elpas nav galīgi? Cenšos sevi nežēlot, bet smeldz kaut kas manī Man ir 21, bet mans elks ir Bags Banijs Man ir laiks pieaugt, nedaudz ir(a) bail vienam Nejautāšu vairs Dievam – „Saņemties man, vai ieraut?” Gaistošs ira kaifs, vienmēr tas ir tā kā naids mieram Saku: „Pofig,” bet patiesībā iekšā sasalu kā gaiss ziemā Viss būs labi – to pateicu dzejā manā Jo es esmu grāvī, kas ir pareizā ceļa malā Pat man esot baltam, es dodu kolorītu repu Komenti neskar, esmu par anonīmu netu Brāl, prikoli kritiķiem kā kriptonīts Pie miķa klāt, it kā tiek lirikā bāzts nikotīns Pat divi vārdi nones man, it kā te sprāgst Ignalina Kapēc tā – nezinu. Zini, ej sāc viktorīnu Man atliek iziet ārā, kur tas pūlis trobeli sāk Un man idejas dzimst, kā šūnas folikulā Reps ir visur – to grūž pat holivudā Vecīt, divi H burti ir pat ūdens molekulā Man rīt koncis, bet nesaku to draugiem Vai paziņām, jo daudziem viss tas ir kā joks, jaunie Fanāti saka, Tu klasiku dod, paldies Bet vai Tu zini to, kad ir panika jo kaunies No tā kas esi? Šķiet, ka vaj’g nafig jau nost šauties Bet prieks ir izvēle – tam, kas patiku dod, ļauties Lasot to, kas uz papīra virs bīta Esmu jauns, mani skeleti skapī vēl ir līķi