shax, shax, shax
kādu dienu, visa tava dzīve paskries tev gar acīm esi drošs ka to ir vērts noskatīties, hah bērni atcerējās savu, vecāku gadus man čukst tukšās istabas sienas mēs baidamies, mēs nevēlamies palikt vieni tad labāk atdodat mani tām ielām cik daudzi pirks tevi karā, cik daudzi parādā vienā brīdī tu nejūti tam visam svaru kādreiz pasmaidīsi jo varēsi beidzot aiziet un nobirs tā asara kad kāds aizies tas parastais par grūtu kādreiz kļūs apkārt tik daudz - bet tomēr kautkā trūkst, ha saule dod mums gaismu, bet no viņas surkst zinu mēness varētu būt spožāks tikai drusku, lai uz tiltiem būtu redzami spārni mēs lecam lai aizsniegtu , tur aizsniedzamas tāles pasakoties dievam nevajadzētu aizmirst , kas tev dzīvību dāvāja - čau mamm, aizskari labāk ciet , tad mūs neredzēs tā aizdomīgāk , tā tas melnais vējšs netiks klāt, jā un tā ziema ir maita interesanti, kā saskaitītās dienas skaita? tumsā labāk, apkārt siluetu mazāk būtu feini , darīt pāri tikai reizi gadā ja tev piederētu planēta , ko ar to iesāktu? un kāda atmosfēra tur valdītu? rudenī nekristu lapas,un prātīgāks lietus lītu un katrai sirdij sava vieta. un nebūtu iemeslu vēnām izzust , ne gravitācijas laukā tavus pieskārienus izjustu , mēs eksperementējam tādi paši kā ķīmiķi, mīlestība, sāpes un naids - viss vienā kubā sastāvs liekas , sestais stāvs - lietas aiz loga, tas mūs dzesē bet kur tās liesmas rodas? jā, kautkāds mēmais kīno neidzevušās dzīves tiek nodotas vīnos tu elpo, tāpēc ienīsti rītus būtu stūlbi domāt ka gaisma par spožu, analoģiski iemācīties, nekad nebūtu par vēlu piedots bet tāpēc zvaigznes kvēlu bet ne vienmēr kad debess tīra, vēlmes nepiepildījās, un tu vīlies es viņas savāktu visas, ja vien neuzstātu uz solo cigarešu dūmi vienmēr apsolās mums līdzēt mēs raudam, asaras pašķīst pret zemi tieši kā cerības liekot likmi, pašiem uz sevi ignorējam, pilnas kabatas ar vienaldzību melojam, kalkstam patiesību, patiesībā ja kautkur otrā visuma pusē ir dzīvība, uzminiet kam tā nav līdzīga?