Aija, Aija, Aija
Izbeidzās vasara, lietavām aukstām,
Jūtams jau rudeņa, skaudruma tvans.
Varbūt tu savā siltajā plaukstā,
Jutīsi to, ka tur manējās trūkst.
Kur paliek sacītie vārdi?
Tos ļausim sev aizmirst jau rīt.
Tie tā, kā taureņi tumsā,
Pēc laimes lidojot krīt.
Rudeņa vējos, svešajos ceļos,
Es līdzi tumsai, aizmiegot ceļos.
Un mēnessgaismas pilieni rūgti,
Nolīst man pāri, manis nelūgti.
Kur paliek sacītie vārdi?
Tos ļausim sev aizmirst jau rīt.
Tie tā, kā taureņi tumsā,
Uz gaismu lidojot krīt.
Jautāju debesīm: Kas gan ir laime?
Apkārt man klusuma atbalsis šķeļ.
Varbūt tik mirklis, kuru tik bieži
Spītībā savā zaudējām mēs.
Kur paliek sacītie vārdi?
Tos ļausim sev aizmirst jau rīt.
Tie tā, kā taureņi tumsā,
Uz gaismu lidojot krīt.
Kur paliek klusumā mēmā?
Kur pelēkā akmeņa vaids?
Tu manis sadzirdēts tumsā,
Kā tavējais, tavējais naids.