G.Freidenfelds, G.Selga, Viktors Lapčenoks
Rozes zied sev laimīgās dienās, Draugs, kamdēļ tai līdzi skumt, Kad pienāks ziema. Rozes zied kā sendienās brīdī, Jo mainībā skaistums mīt. Pie rozēm ir būts, Daudz rožu ir plūkts, Vien rudeņos roze visskaistākā zied. Piedz. Nu, kādēļ, kādēļ nozied tā Un tad zūd. Kādēļ, kādēļ roze tā zied Un tad zūd, un nezied vairs. Ar rudens rozēm rožu laiks zūd, Bet vēl sāp, Vēl ilgi, ilgi dzelksnis ass man sāp. Rozi lauž sev laimīgais rudens, Laiks nezūd, bet zūdam mēs Kā aiztek ūdens. Rozes prieks kā jaunībā skaistums, Mums gadskārtās līdzi iet. Daudz rožu ir plūkts, Bet vēl gribas lūgt, Lai rudenī roze visskaistākā zied.