Nolemtība

Aija, Aija, Aija

No manis nejautā, kā tas ir saprotams.
Un vai tas šajā gadsimtā ir iespējams.
Starp lietām mirušām, kam ļaudis paklanās,
Vēl dzīvu tevis degto liesmu sglabāt.

Ar tukšiem skatieniem, man mirkļi garām iet.
Tiem ir vienalga, vai raudāt man vai smiet.
Tad labāk puteņiem, un dzīves negaisiem,
Es iešu līdzi, un lai dvēsele man dzied:

     Sit saujā – tu nolemtība mana.
     Lai notiek kam jānotiek ir.
     Es lūzīšu varbūt, bet neliekšos mūžam,
     Kaut mani no laimes tu šķir.

Un man vienalga ir, ka ļaužu tūkstoši
Jau elkus radījuši ir par prieku sev.
Bet man šai pasaulē tik dadz kā trūkstoša,
Un kas tas ir to nevaru es pateikt tev.

Es tiešām nezinu kas balts, un kas ir melns.
Tik smalka robeža tos abus reizēm šķir.
Uz dzīves asmeņa tik bieži jādejo,
Līdz šaubas pēdējās par patiesību mirst.

       Sit saujā – tu nolemtība mana.
       Lai notiek kam jānotiek ir.
       Es lūzīšu varbūt, bet neliekšos mūžam,
       Kaut mani no laimes tu šķir.

Kas tiešām labāk ir, kas tikai liekas tā?
Arvien es palieku vēl tukšā neziņā.
Krist jūtu atvarā, vai kļūt par spēlmani,
Kur katrai kārtij klāt pa vienam liktenim.

No dzīves sitieniem, kas pamests ir un krāts,
Ap sirdi sen jau asa, cieta dzeloņdrāts.
Kas sirdī dzīvo man, tas dzīvos mūžīgi,
Bet kādam iekarot to būtu veltīgi.

         Sit saujā – tu nolemtība mana.
         Lai notiek kam jānotiek ir.
         Es lūzīšu varbūt, bet neliekšos mūžam,
         Kaut mani no laimes tu šķir.