Mūzikai

nauriz, nauriz

Atceries, kad satiku, man bija tikai padsmit,
kas to domātu, ka iešu vēl tās taciņas es
pusotru dekādi pie bīta, tas te fakts tāds,
klausījos no sākuma, bet ilgi nu jau pats sācis.
Nav ceļa atpakaļ, es nezinu, kur būtu pat,
ja tevi nepazīstot neizliktu jūtas tā.
Pie tevis atpakaļ es esmu tad, kad sūdi sākas,
nekad neatdošu to, kas man grūti nācis.
Kopā pavadītie brīži vienmēr skaisti bija,
paveiktu vēl vairāk es, ja nebūtu tāds slaists, zinu.
Bet tu piedosi, es zinu, jo tev daudz devis,
ja tu gribētu, pat izmainīt es ļautu sevi.
Paies gadsimti, bet paliks vēl tie diski te,
čista negatīvo mūzika nu visu segs.
Kad manis nebūs vairs, es dzīvošu caur bītu vēl,
tā sevi mierinu jau gadus katru rītu es.
 
Paldies, ka esi, tu mani izglābi no tiesas,
par tevi stāvētu vēl gadimtu no vietas es.
Man nevajag daudz, tikai labāko, es teicu jau,
te pāris cilvēkiem tik vērtības vēl beigtas nav.
 
Te tā bez humora un liekvārdības stāsti,
vēl ļoti gribētos man iet vēl tālu tā.
Kā protu turos es, lai nesamaitā vide šī
daudz skaista sagādās vēl mūzika es zinu brīžus.
Un caur winampu es paspiedīšu roku tev,
man tā kā telepāta spējasjau ir dotas sen.
Vēl ļoti gribētos man pacelties par stāvu,
pat līķus pamodināt gribētos ar strāvu šo.
šis man kā barība tās depresīvās dienas,
divatā ar mūziku kad te es dzīvoju viens.
Es atstāju studiju, lai aizietu pēc alus tik,
te viss ir labāk kā izskatās no malas, zinu.
Te viss ir harmonijā - lapele un bīti tik,
un viss, kas biedē, ir gadiņi un rīts šis,
kad atkal saredzama ir pasaule aiz loga,
tur labāk notiekošo uztveršu kā joku es.