Monika

Trīs no Pārdaugavas

Caurspīdīgā debesskrāpī
Pie loga strādā skrīverīt's.
Vienmēr apzinīgs un kārtīgs,
Viņš vītero kā cīrulīt's.
Pēkšņi acis kļūst tam lielas,
Sirds kā perkolātors iet:
Redz viņš daiļavu uz ielas
Un grib stiklam cauri skriet!

     Monika, ai Monika, mans dzīves ideāls,
     Monika, tu esi man kā pipari un sāls;
     Monika, tevi mīlēšu, līdz sirds man pukstēt stās,
     Monika, tu mūžam būsi mans pīčs un ananāss.

Atzvēlies pret bencīnpumpi,
Puisis autiņam dod dzert.
Labi saēdies viņš kumpi,
Nav kur steigties, nav ko ķert.
Pēkšņi gaisā lec un svilpo
Šis mehānikas lietpratējs:
Slaidiem soļiem garām cilpo
Meitene kā bumbvedējs!

Policists sauc balsī skaļā,
Skolnieki lai pasteidzas,
Bet tam mute paliek vaļā:
Līgans sapnis tuvojas!
Vējā plīvo blondie mati,
Mikrosvārciņš acīs lien ...
Kārtību jauc šādi skati,
Autom'bīļi čupā skrien!

Uz tā paša ielas stūra
Večuks pārdod kastaņus.
Cilvēku šeit tā kā jūra,
Melnos redz un japāņus.
Pēkšņi debešķīga lelle
Pēc kastanīša roku stiepj.
Večukam nu sirdī elle -
Grib viņš viņai kaut kur kniebt ...

Vakarā no darba mājā
Dodos es caur pilsētu;
Atceros, kur kopā gājām
Abi mēs ar Moniku ...
Un kad izgaist saules stari,
Iededzu es svecīti.
Reizēm gribētos man arī
Būt par kastaņvecīti ...