Aija, Aija, Aija
Kur mani vedīs, kur mani aizsauks
No autiņiem līdz brīdim pēdējam mans ceļš.
Vai dzīve mani, cels kalna galā,
Vai arī nokrist atļaus dziļā atvarā.
Bet zinu to, ka tālā malā,
Ar baltu sauli sirdī.
Savā istabā pie loga,
Vai es domāju, vai nedomāju it nemaz par to.
Mani gaida māte pārnākot.
Tu mana mīļā, mīļā, mīļā vienīgā,
Dzīves auksto vēju nenogurdināmā.
Mīlēt, piedot, visu saprast varošā.
Un caur asarām man pretī uzsmaidošā.
Es gribu iekrist tavā klēpī,
Likt lai tu ik brīdi zini,
Cik es laimīga pie tevis esmu, māt.
Varbūt ka gaidi tu manus vārdus,
Ko aizbraukdama aizmirstu vēl pateikt tev.
Neaizvērtas tev paliek durvis,
Un meklē mierinājumu tu pati sev.
Par skarbiem vārdiem, kas man vienmēr
Kā baltas smiltis ceļā, starp asiem
Dzīves klinšu akmeņiem.
Tu mana mīļā, mīļā, mīļā vienīgā,
Dzīves auksto vēju nenogurdināmā.
Mīlēt, piedot, visu saprast varošā.
Un caur asarām man pretī uzsmaidošā.
Es gribu iekrist tavā klēpī,
Likt lai tu ik brīdi zini,
Cik es laimīga pie tevis esmu, māt.