Jo ir tā

..., Kristīne, ...

Kad nebiji blakus. 
Par tevi nemitīgi domāju Es.
Tās dienas paskrien ātri. 
Un nu jau esi aizmirsts man.
Kad nebiji man līdzās Es stundām ilgi raudāju.
Ik reizi redzot tevi. 
Man gribas kliegt.
''Dārgais paliec šeit” Ik reizi raudot par tevi, Es skaļi smējos līdz.

Jo ir tā ka nekas no šī nav īsts
šis ir tikai sapnis īss
Pamosties reiz, un dzīvo īstu dzīvi.

Tu vēlāk nožēlosi, kad iepazini Tu mani.
Tu nevarēji tā darīt.
Bet ja godīgi man ir vienalga.
Jo ne jau es tikšu sāpināta :
sāpes,skumjas,bēdas.
Asaras pār vaigiem birst.
Kā ūdens kritums kalnā :
plūdi,ūdens,slapjums.
Dzīvē jau būs tieši tā pat, 
salausta sirds cilvēka ķermenī.
Pukst tik lēnu nevarīgi.
Ik laiku apstājas, apstājas kādu brīdi.
Atelpo mazliet, ievelk elpu.
Un tad pukst.
Sāpīgi pukst, lēnu pukst, pukst tā it kā tā būtu pēdējā.

Jo ir tā ka nekas no šī nav īsts
šis ir tikai sapnis īss
Pamosties reiz, un dzīvo īstu dzīvi.

Zaudēsi mani Tu, zaudēsi visu kas tev dārgs, ja nelaidīsi to visu prom. Laid vaļā naidu, laid vaļā asaras un sāpes.

Jo ir tā ka nekas no šī nav īsts
šis ir tikai sapnis īss
Pamosties reiz, un dzīvo īstu dzīvi.