Renalds Trakims , Edavārdi
Es kādu dienu miršu, fakts, vajag atzīt Ka redzēšu, kā pazūdu es, pats savām acīm Ilgāku mūžu nodzīvos stabs, vai pat papīrs Ņemot vērā to, te tagad taps kaut kas svarīgs Kāds vīrs tagad mirst, jo tā ir vieglāk Otrs iepērkas, un, zini, viņi abi vienādi Reizēm gadi tomēr ievelkas kā vadi sienās Man šajos gados kaut kas piemetās kā bari ielās Es spriedelēt beigtu par sava gara iemeslu Bet dienās beigās man ir tikai mana pieredze Vārdi ir tikai vārdi, kā kad tīņi joko Lai kā gribētu, nekad nejutīšu to ko tu Es nezinu, ko daru, ne jau tīši nosodu Es noskatos, kā manu dzīvi brīži nozog, un Tu pasaki man, kam to visu vajag dzīt Bet, lai saprastu Tevi, man ir jānodzīvo Tava dzīve Jātiekas ar Edavārdi, kam to visu vajag dzīt Jāpasaka nepamanot, ka es cīnos pamatīgi Citā Zemes pusē kādam celku tik gribas Un tu vienlaicīgi tagad ievelc elpu ar viņu Meklēju tam jēgu, par to dodu Tev ziņu Bet vai nesatikšu Sātanu, ja roku par dziļu? Dzīve ir dziesma mana, radīt protu ar stilu Citu domas iesamplēju, nevis zogu kā Krimu Mēs dzīvojam uz Zemes? To par maldu saucu Tā planēta, kur dzīvojam, ir galvaskauss Un tam ir jābūt kā stimulam, cerams Vārdi var piekļūt, kur ķirurgi nevar Viņš Pacelties vairās, it kā nevar nenokrist Visu dzīvi baidās no tā, kas nekad nenotiks Tu kādam piezvani, pasauc Vientuļi mūžīgi tajā, kā pieredzam pasauli Savienoties kopā, tad tumsas nav Mēģinām mēs, bet starp mums ir kauli Pat ja tagad nav lemts bēgt no vientuļas esmes Mēs saspiežam tuvāk mūsu cietuma restes Pretī saņemam to, ko dodam mēs citam Pīpējam, dzeram, dzīvojam to, kam mēs ticam Tu vari mani mācīt, dari tad, ja tas patīk Bet redzēšu, kā pazūdu es, pats savām acīm Tas mani nepadara salkanu, kā groks vai brendijs Ja skatīšos ''Krēslu'', tad kā Ostaps Benders Ķer asti savu suns, kā tu pavadi dienas? Kāds iedvesmo sevi, bet domā, ka tas ir Dievs Cilvēku miljardi, bet galavārds ir simtam Vai mēs dalāmies, jo pārāk ātri dzimstam? Tas neskar mani, pat ja Tu šo repu citē Jo kad es Tevi neredzu, Tu neeksistē Es atkal pamodos sākumā, kādu pasauli šoreiz es radīšu, tas viss ir tikai sapnis Miljoniem atziņu, bet nezinu neko, to sajūtu pazīstu, tas ir tikai aplis Es kādu dienu miršu, kad tā diena pienāks būšu vienā mierā, beidzot brīvs no nakts, krist Atpakaļ nebūtībā no kurienes nācu, bet, kamēr esmu šajā vietā, dzīvoju, līdz dzīve apniks Es atkal pamodos sākumā, kādu pasauli šoreiz es radīšu, tas viss ir tikai sapnis Miljoniem atziņu, bet nezinu neko, to sajūtu pazīstu, tas ir tikai aplis Es kādu dienu miršu, kad tā diena pienāks būšu vienā mierā, beidzot brīvs no nakts, krist Atpakaļ nebūtībā no kurienes nācu, bet, kamēr esmu šajā vietā, dzīvoju, līdz dzīve apniks