Imants Kalniņš, Viktors Kalniņš, Austra Pumpure
Pēdējam šakālim aizā un kovārnim gaisā - katram savs kliedziens no dzimšanas līdzi ir dots, tu man reiz atdevi savu visskaistāko dziesmu, aizliegtā balss, man tavs klusums ir svētāks par to. Es tev reiz atdevu manu visskaistāko dziesmu, tāpēc ka citam nevienam tā domāta nav, dziesmiņu manu vēl tagad es redzu tev acīs, un tev nav bijušas skaistākas acis nekad. Dziesmiņu manu vēl tagad es redzu tev acīs, tīra kā zvaigzne pie debesīm ziemā tā mirdz, pazūd kā šakāļi bailes no dvēseles ellēm, paliek un nebaidās vienīgi ticoša sirds.