Dzīvīte, dzīvīte

Jāzeps Mediņš, Fricis Bārda

Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī,
Vējā kā žubīte liepzariņā.
Daudz tu man solīji, maz tomēr devi,
Vai nav vienalga ar’! Rai-daidai-dā!

Dzintara gredzenu solīji saldi
Dziļjūras vārava visskaistākā.
Gredzens un devēja - putas un maldi,
Krastā tik viļņi dej: rai-daidai-dā!

Skumjas un laime kā vītenes vijas.
As’ra krīt biķerī zaļzeltītā.
Dienā vēl krūtīs raud naktsmelodijas,
Dienā, kad jādzied man: rai-daidai-dā!

Krūtīs kas dzimis, lai krūtīs ar’ miris,
Vieglāt tā glabāt to baltsmiltājā.
Vainagā pēdējais zieds kad būs iris,
Izirs ir vainags pats. Rai-daidai-dā!

Pārtrūks un izirs... un velti sirds taujā,
Brīdi kā rūgto vērst saldākajā.
Sirds mana nerātnā, sirds mana straujā - 
Pārtrūksi tomēr reiz! Rai-daidai-dā!