Zigmārs Liepiņš, Opuss
Kāda dzejnieka namā, notika reiz karnevāls. Viesiem tika pavēlēts tik bez maskām ierasties, tomēr nāca maskās tie. Dzejieks stāvēja durvīs, rāva viesiem maskas nost. Kas ar tādām grūtībām gadiem pielāgotas bij' un pat pieaugušas klāt Piedz. Visi skatījās, visi brīnījās kā tik daudz var tādu seju būt. Kā cilvēks cilvēkam var tik svešs pēkšņi kļūt. Viesu izmisums bija iznākums, visi rokām sejas klāja ciet un lūdzās dzejniekam - maskas mums atdodiet. Dzejnieks sacīja cēli, lai bez maskām dzīvojam. Visiem likās tas kā murgs, un pats dzejnieks aizdomīgs, kas par labu maskējās. Viesi atmaskotie metās virsū dzejniekam, tas kā nogrēkojies bērns lūdzās masku pasargāt, bet par vēlu bija jau. Piedz. 2x Visi skatījās, visi brīnījās, kā var tāda sveša seja būt. Ka dzejnieks atmaskots, var tāds pats kā viņi kļūt. Bija izmisis viņa skatiens viss, Sāka dzejnieks asaras pat liet un lūdzās viesiem tas - masku man atdodiet. Tās tik pasakas, vai cik labi tas tā tik pasakās vien notiekas. La-la-la-la. Piedz. Viesu izmisums bija iznākums, visi rokām sejas klāja ciet un lūdzās dzejniekam - maskas mums atdodiet.