tradicionālā, Uldis Grasis, Čigānzēni
Čigānzēnam dzīve dēku pilna, skaista, Mūžam ceļa jūtīs nav kas viņu saista. Pabrauc brīdi, atkal kaut kur jāapstājas, Plašā pasaulē tam liekas visur mājas. Uzticīgs tas nevar būt nevienai meičai, Varbūt rītu būs tā viņam atkal jāatstāj. Piedz. Bet nu katru reizi, lai nu šā vai tā, Tai ko mīl, tas savu sirdi uzdāvā. Tā kā gabalu no sevis, tā viņš meičai skūpstu devis, Bet nu brīdī burvīgā tas atkal projām brauc, Palika no mīlas kvēlas tikai atmiņas vien žēlas, Tagad čigānzēns jau citai pakaļ trauc. Lai - lai - lai - lai - lai - lai - lā, Ka čigāni ir tālumā, Lai - lai - lai - lai - lai - lai - lā, Ka čigāni ir tuvumā. Katru dienu jaunas dēkas iet un atnāk, Par tām sapņot vaļā acīm čigānzēns māk, Ģitāre, kad naktī atskan ugunīga, Dziesma, prieka pilna, mainās uz skumīga Acis kvēl, kad skaistulē tas kāri raugās, Tā viņš katru nakti kādu sirdi iekaro. Piedz.