Ojārs Vācietis, Autobuss Debesīs
Ir atkal zeme zem kājām man, un manā kreimenē timpāns skan. Caur visiem ļarkšķiem, kur ausis salst, caur visiem ārišķiem iet sudrabbalss. Melnmelnu nimbu melns skurstens dod, bet kreimeņtimpāns to sudrabo. Un tad es skatos un redzu to, kā dzīves atvaros tas kūleņo. Nevienas pērles tai bedrē nav, te viss ir mēreni izsemlts jau. Nāc malā, gudrā, jo man ir dots, un tas mans sudrabs nav izmelots. Vairs citu nelaid pie sevis klāt, nāc, nelaimīgā, nāc sudrabā.