Pērs Gints

Aija, Aija, Aija

Pirmais pērkons nograndis, baltas ievas zied.
Sirmie padebešu zirgi vējiem līdzi slīd.
Kaut kur projām, kaut kur tālu, zinu jūra šalc.
Šķeļot baltu viļņu vālu, vētra kauc.

Aizskaloja jūras viļņi zili,
Manu zelta, manu sapņu pili
Tikai kaijas debesīs kliedz žēli.
Tevi aizvedīs šis rīts, 
Tur kur nedrīkstu iet līdz,
Tur kur pazūd solījumi kvēli.

Man no vētras nav vairs bail, gail kā ogle sirds.
Viss patiess paliek manā akmens sirdī cirsts.
Varbūt tālu svešā malā, tur, kur saule dzimst
Sapņu salā dzīvosi tu mans Pērs Gints.

Aizskaloja jūras viļņi zili,
Manu zelta, manu sapņu pili
Tikai kaijas debesīs kliedz žēli.
Tevi aizvedīs šis rīts, 
Tur kur nedrīkstu iet līdz,
Tur kur pazūd solījumi kvēli.

Ņem šo laimes gliemežnīcu un pret viļņiem met.
Lai tā šonakt mēnesnīcas staru gaismā zib.
Aizmet, lai to paņem jūra,  tagad mana sirds,
Mūsu rudens ugunskurus aizmirst grib.

Aizskaloja jūras viļņi zili,
Manu zelta, manu sapņu pili
Tikai kaijas debesīs kliedz žēli.
Tevi aizvedīs šis rīts, 
Tur kur nedrīkstu iet līdz,
Tur kur pazūd solījumi kvēli.