Pusnakts

Aija

Dūc brūna kamene liepziedos saldos,
Vējš ieskrien ceriņu ziedos un rimst.
Un tikai brīdi vēl atmiņu valgos,
Ļauj man vēl palikt, un pusnaktī klīst.
	Jo tikai pusnakts, pusnakts vien,
	Ļauj būt mums kopā vēl arvien.
	Atkal pie tevis mani ved,
	Sapnī vien drīksti šurpu iet.
	Un kad jau logā diena aust,
	Paliksi tu man tikai draugs.
	Tur kur aizvijas piena ceļš,
	Mana sirds tevi naktī sauc.
Tu aizej atskaties un smaidi,
Tevi un mani šķiet mūžība šķir.
Un vairs nevienam nav saprotams kādēļ,
Viss tieši tā un ne savādāk ir.
        Un tikai pusnakts, pusnakts vien,
	Ļauj būt mums kopā vēl arvien.
	Atkal pie tevis mani ved,
	Sapnī vien drīksti šurpu iet.
	Bet kad jau logā diena aust,
	Paliksi tu man tikai draugs.
	Tur kur aizvijas piena ceļš,
	Mana sirds tevi naktī sauc.
Tur zem sudraba vītola zariem,
Aizvijas smilšainais atmiņu ceļš.
Tas, kurā zīmēts ar saules stariem,
Tavas un manējās vasaras smaids.
        Un tikai pusnakts, pusnakts vien,
	Ļauj būt mums kopā vēl arvien.
	Atkal pie tevis mani ved,
	Sapnī vien drīksti šurpu iet.
	Bet kad jau logā diena aust,
	Paliksi tu man tikai draugs.
	Tur kur aizvijās piena ceļš,
	Mana sirds tevi naktī sauc.