Jāzeps Mediņš, Fricis Bārda
Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī, Vējā kā žubīte liepzariņā. Daudz tu man solīji, maz tomēr devi, Vai nav vienalga ar’! Rai-daidai-dā! Dzintara gredzenu solīji saldi Dziļjūras vārava visskaistākā. Gredzens un devēja - putas un maldi, Krastā tik viļņi dej: rai-daidai-dā! Skumjas un laime kā vītenes vijas. As’ra krīt biķerī zaļzeltītā. Dienā vēl krūtīs raud naktsmelodijas, Dienā, kad jādzied man: rai-daidai-dā! Krūtīs kas dzimis, lai krūtīs ar’ miris, Vieglāt tā glabāt to baltsmiltājā. Vainagā pēdējais zieds kad būs iris, Izirs ir vainags pats. Rai-daidai-dā! Pārtrūks un izirs... un velti sirds taujā, Brīdi kā rūgto vērst saldākajā. Sirds mana nerātnā, sirds mana straujā - Pārtrūksi tomēr reiz! Rai-daidai-dā!