Mans cilvēks

Brāļi Ziemeļi

Es ticu cilvēkam savam
Viņš noteikti kaut kur ir
Nezinu tikai cik gadu
Cik jūru, cik jūdžu mūs šķir 

Reizēm šķiet viņa balsi
Aiz kalna var sadzirdēt jau
Tuvāk pieejot redzu
Cilvēka mana tur nav

Reizēm sirds piemana sevi
Un pati tad smeldz un sāp
Un vel skaudrak kā senāk
Pēc sava cilvēka slāpst

Un vel ciesāk kā senāk
Savam cilvēkam tic
Kur maldīgi līdzīgs licies
Bija tikai kāds cits

Svešās rokās viņu
Neiešu meklēt es
Labāk lai neplūktas nozied
Sarkanās magones

Vēji mēdz sacīt, ka daudzos 
Esot viņš izkaisīts
Ka no daudziem pa lāsei
Vajagot paņemt sev līdz

Bet es gaidu un zinu
pat ja jāslīkst man būs
Atnāks pēdējais vilnis
Kopā lai sanestu mūs