Kaspars Dimiters
sēžu noskumis uz celma, drāžu lazdas zaru drūms Amsterdamā mana Zelma koši baltais jasmīn krūms vēl tā smarža izcirtumā, skuju dūmiem līdzi dvan, ak, tu, Zelmiņ mana dumā, aizlaidies, kas sāp nu man šekur līgo izcirtumi, viegli dvēselei rūmi rast, štrunts par to ka iziet dumi, labāk neko nesaprast Drāžu, drāžu savu lazdu, strādāt negribas nemaz, piebrauc saimnieks baltu mazdu, vaicā, kā tad strādājas Zelma pametusi mani, saku tam un aizlūst balss, šis man mobilo, tik zvani Amsterdama vēl nav gals signāls trubā viļņos jūtas, Zelmiņ, dārgā mājās brauc, ciešu mīlas sāpes grūtas, jāzāģē vēl ar tik daudz, šekur līgo izcirtumi, viegli dvēselei rūmi rast, štrunts par to ka iziet dumi, labāk neko nesaprast klusums nāk no Amsterdamas jaušu vien kā Zelma dveš vai no dzīves gludas rāmas vienaldzīgs jau dzimtais mežs? trubā Zelma buchu sūta auss kā dullināta šalc mīļais esmu prostitūta ne vairs jasmīns koši balts zinu kā tu mīli mani, manis dēļ kā mežus gāz, ja tev skumji, ņem un zvani, ne uz celma lazdu drāz. šekur līgo izcirtumi, viegli dvēselei rūmi rast, štrunts par to ka iziet dumi, labāk neko nesaprast Labāk savu lazdu drāžu, dzimtā celma galiņā, ne uz Amsterdamu gāžu, lai drāž svešā maliņā.