Latvijas mežcirša dziesma jeb Zelma

Kaspars Dimiters


    sēžu noskumis uz celma,

    drāžu lazdas zaru drūms

    Amsterdamā mana Zelma

    koši baltais jasmīn krūms

     

    vēl tā smarža izcirtumā,

    skuju dūmiem līdzi dvan,

    ak, tu, Zelmiņ mana dumā,

    aizlaidies, kas sāp nu man

     

    šekur līgo izcirtumi,

    viegli dvēselei rūmi rast,

    štrunts par to ka iziet dumi,

    labāk neko nesaprast

     

    Drāžu, drāžu savu lazdu,

    strādāt negribas nemaz,

    piebrauc saimnieks baltu mazdu,

    vaicā, kā tad strādājas

     

    Zelma pametusi mani,

    saku tam un aizlūst balss,

    šis man mobilo, tik zvani

    Amsterdama vēl nav gals

     

    signāls trubā viļņos jūtas,

    Zelmiņ, dārgā mājās brauc,

    ciešu mīlas sāpes grūtas,

    jāzāģē vēl ar tik daudz,

     

    šekur līgo izcirtumi,

    viegli dvēselei rūmi rast,

    štrunts par to ka iziet dumi,

    labāk neko nesaprast

     

    klusums nāk no Amsterdamas

    jaušu vien kā Zelma dveš

    vai no dzīves gludas rāmas

    vienaldzīgs jau dzimtais mežs?

     

    trubā Zelma buchu sūta

    auss kā dullināta šalc

    mīļais esmu prostitūta

    ne vairs jasmīns koši balts

     

    zinu kā tu mīli mani,

    manis dēļ kā mežus gāz,

    ja tev skumji, ņem un zvani,

    ne uz celma lazdu drāz.

     

    šekur līgo izcirtumi,

    viegli dvēselei rūmi rast,

    štrunts par to ka iziet dumi,

    labāk neko nesaprast

     

    Labāk savu lazdu drāžu,

    dzimtā celma galiņā,

    ne uz Amsterdamu gāžu,

    lai drāž svešā maliņā.