Ja es būtu Dievs

Masts

Kas vienam dārgs, to otrs met pret zemi
Te cilvēki domā tik un vienīgi par sevi
Ja uzticies kādam, tad tikai sev vienam
Jo citu patiesība bieži vien ir meli

Tad, kad iekurī, dzīve šķiet labāka
Jūti, pie skaidra prāta tādas domas ātri zūd,
Jo dzīve sūra, itkā saka, grūtības zūd, bet ne sūda
Ar katru dienu, arvien grūtāk kļūst

Negribīgi dzīvot dzīvi, tas ir daudziem raksturīgi
Tie uzskata, ka prieks un laime slēpjās naudā
Arī bez tās, dzīve var būt baudāma
Bet tā, to ir daudz grūtāk pamanīt,
Tā tas ir bez šaubām

Tikai retajam nav mērķis tikt pie bagātības
Ir jārīkojas, nevis jāgaida kāda zīmes
Nauda, vai tas ir viss ko Tu gribi no dzīves?
Ja atbilde ir Jā, tad Tu nebūsi laimīgs

Ja es būtu Dievs, es nebūtu sevi radījis
Tāpat, kā šo vietu, kur jūtos, kā samīts
Te visu nosaka nauda, te labā mazāk, nekā ļauna
Maza pasaule, bet pilna dirsa klaunu

Bieži saka, ka uz visu un visiem uzspļaut
Slīcina bēdas alkaholā, bet tās uzpeld
Grūti brīži nekad netrūkst uz šīs pasaules
Bet zinu, pēc negaisa vienmēr spīdēs saule

Ja Tev ir ģimene, tad priecājies par to
Par to uz zemes nav nekā svarīgāka
Daudzi cilvēki to apjēdz par vēlu
Te jums būs piemērs - māte zaudē dēlu

Un tagad ikdienas problēmas šķiet niecīgas
Nav vairs viņa, ne bēdīga, ne priecīga
Bilde rāmī, viss kas pāri palicis
Nav vairs mātei spēka, kaut dzīvot vēl atlicis

Par vienu cilvēku mazāk, par vienu vairāk
Tā šī pasaule tik nedaudz ar mainās
Viena vietā nāk kāds cits, cita vietā atkal cits
Tas ka ir tas nemirstīgs ir mīts

Ja es būtu Dievs, es nebūtu sevi radījis
Tāpat, kā šo vietu, kur jūtos, kā samīts
Te visu nosaka nauda, te labā mazāk, nekā ļauna
Maza pasaule, bet pilna dirsa klaunu

Slēpjos no problēmām, bet tās mani atrod
Reizēm sajūta tāda, ka ik uz soļa tās seko
Biežāk sanāk krist, nekā celties
Ja nebūtu mūzikas, man nebūtu kur spēku smelties

Bet ja Tevi nepiemeklē nelaime, uzskati to kā laimi
Jūtas, un to ko mīli, ne par ko nemaini
Jo tas ir tavs, jo tas ir svēts
Un tici man, tas nav nekādas naudas vērts

/Daudzi cilvēki par vēlu novērtē, to kas viņiem ir dots, un par to aizdomājas un atceras, tikai tad, kad tā vairs nav. Nepieļauj arī Tu tādu kļūdu./

Tā ikdienas rutīna, kas velkas līdzi kā piekabe
No kuras neaizmuku, bet pie tās pieradu
Es tiešām ticu, ka katram šeit ir sava vieta
Bet grūti to atrast, kad zem jautājuma ir rītdiena

Nepeldi pretī straumei, tā vieglāk aizrīties
Ja esi kaut ko sa*isis, reiz nāksies atzīties
Veido dzīvi viens pats, jo reiz Tu tāds paliksi
Mātes, Tēva rokas, visu pa plauktiem nesaliksi