Visskumjākā Dziesma

Andrejs Saldaks, Andrejs Saldaks un Inese Stare, Saldaks

Reiz kādā vakarā, nakts un diena satikās,
Divas sirdis satikās, kas viens otram patikās,
Mēs esam zieds, vairs jau neprasām atļauju plaukt,
Mums jau ir doti spārni, lai varam debesīs traukt.

Tu skūpsti manas acis un ļaunu neredz tās,
Bet Tu pārāk bieži aizej, Tu pārāk reti nāc,
Tu esi vienvienīga, kas vienreiz tik var būt,
Man ir palicis pēdējais foto, ko lūdzu.

Un tai stundā, kad saule grimst jūrā,
Aicinu mainīties gredzeniem rietā,
Es šonakt dziedu dziesmu ar visskumjākajiem vārdiem,
Es Tevi mīlēšu - līdz mūža laika vārtiem,
Tu reiz man jautāji, ko es mīlu vairāk,
Tevi vai savu dzīvi, teicu, ka savu dzīvi vairāk,
Un Tu aizgāji un nemaz nezināji,
Ka visa mana dzīve, jau arī esi Tu.

Nekas nav izmainījies, viss ir pa vecam,
Tai pašā pusē sauli redzu katru rītu lecam,
Viss muļķīgais ir muļķīgs, viss patiesais ir patiess,
Ir izmainījies tikai tas, kā Tu uz mani skaties.

Tā gaisma no Tavām acīm, kas manās acīs krīt,
Visbargākajā dzīves salā, abus sasildīs,
Un bija tik viegli, tik labi - pie Tevis tuvu būt klāt,
Un sajust, ka Tu arī, vēlies būt pasargāta.

Un tai stundā, kad saule grimst jūrā,
Aicinu mainīties gredzeniem rietā,
Es šonakt dziedu dziesmu ar visskumjākajiem vārdiem,
Es Tevi mīlēšu - līdz mūža laika vārtiem,
Tu reiz man jautāji, ko es mīlu vairāk,
Tevi vai savu dzīvi, teicu, ka savu dzīvi vairāk,
Un Tu aizgāji un nemaz nezināji,
Ka visa mana dzīve, jau arī esi Tu.