Neraudi, meitenīt

Viktors Tilčiks, Viktors Tilčiks

Zied ievas, dārzi, asfalts, jasmīni,
Zied pasaule, par laimi un par spīti.
Par ko gan meitenei krīt asaras,
Uz vaigiem zīmē melnas līnijas?

Tev šodien pelēkas ir debesis,
Bet atceries, aiz mākoņiem spīd zvaigznes.
Starp tām visspožākā ir tavējā,
Nekad to neizmainīs sīknaudā.

Neraudi, neraudi, meitenīt,
Var tavās acīs nogrimt tā, kā jūrā.
Pagaisīs, pagaisīs skumjas rīt,
Tu redzēsi, būs labi, būs labi, meitenīt.

Neviens jau sen vairs netic pasakām,
Bet zvaigzne gan par pogu noderētu,
Tad sirdi varētu mēs aizpogāt,
Lai mīlestība tajā neienāk.

Neraudi, neraudi, meitenīt,
Var tavās acīs nogrimt tā, kā jūrā.
Pagaisīs, pagaisīs skumjas rīt,
Tu redzēsi, būs labi, būs labi, meitenīt.