Zelma Jēgere, Zelma Jēgere
Reiz sensenos laikos viņa nokļuva pasakā, bet tā nav īstā vieta cilvēka prātam. Veidu vajag atrast, kā lai to pasaka tā, lai negrib cits vispār līst tuvāk klāt tam.. tam.. paga, kam? Grēkam, spēkam, kas ļauj redzēt to, kam bija jāpaliek slēptam. Ķipa traki smukas tās durtiņas, bet tevi dur viņas. Aiz tevis aizcērtas ciet, nav jēgas atpakaļ iet, jo ļaunums tur viņas. Vilki velk viņu dzelmē, vilki velk viņu peldēt. Viņa ir slīkstoša dvēsele ar darvu pilnā traukā, lai tiktu prom no tumsas, vispirms ir jātiek laukā. Ko tur daudz, jau par vēlu, viņa kļuva par pasakas tēlu. Sarki man vecīt, visi pārējie vilka, kāpēc tu mani te vilki? Es te esmu jau bijusi, cita adrese, bet vieta tā pati, tikai šoreiz jūtos kā ķipa glezna uz apskati. Viņi izskatās tukši, es nē, tas viņus šķiet traki interesē. Kā dimants starp oglēm, kā lielceļš starp dobēm, kā klusums starp trokšņiem. Viņi velk tevi dzelmē, viņi velk tevi peldēt. Viņi velk tevi dzelmē, viņi velk tevi peldēt. Dzirdu kāds prasa, "kā tevi sauc?" Pagriežas skatiens, tik netīras acis tur bij daudz. Es atbildu klusām, "a kā tev šņauc?" O ou, es vienu aizvainoju, kamēr tas apjucis stāv, es aizjoņoju. Tie ierauga meiču, topiņš līdz nabai, nu labais, bet viņa vairs neturas kājās. Tak džeki, vediet viņu, vediet viņu mājās! Te kāds pavelk aiz rokas, "man ar tevi vajag parunāt." Čalis redz neizpratnē mokas, viņam liekas, ka beigas ir klāt. Elpo mierīgāk, cilvēk, pasēdi, paskaties uz puķēm. Kad gāju garām tur vēlāk, smaidīgs pie puķēm vēl tupēja. Un te jau nākamais prasa, "tu paliksi uz kuģa, t-tu paliksi uz kuģa?" Ha, es vēl tā guļu uz bruģa. Tak paskaties apkārt, jūs visi slīkstat. Pazemes apmāti tik psihi svīstat. Tukšuma rotāta seja. Gaidāma bojāeja. Es nevaru jūs izglābt, man jābēg. Izskrienu ārā uz asfalta, cigarešu dūmi, lietus un atbalss. Man bija nojauta, ka prom iešu viena un norauta. Un pāris minūtes vēlāk, ejot no tā visa tālāk, tā pati aina paveras, kas pagājušoreiz, kad bija ilgas pēc pazemes un ceļi aizgāja greizi. Bariņš sastājies apkārt kādam, ko mediķi gatavi apklāt. Ar melno karogu, kas vēsta "kādam nācies mūs atstāt." Es centos to apdomāt kādu brīdi, bet tā sajūta nepameta, ka mani kāds brīdina. Vilki velk viņu dzelmē, vilki velk viņu peldēt. Vilki velk viņu dzelmē, vilki velk viņu peldēt. Viņa ir slīkstoša dvēsele ar darvu pilnā traukā, lai tiktu prom no tumsas, vispirms ir jātiek laukā. Un te jau nakts izrādes otrais cēliens, kad no ekstāzes nāk vēmiens. Kas tas ir, kas tur skan? Tie ir vārdi, kuros sauc savus dēmonus, tie ir dēmoni, kurus sauc rupjos vārdos, kad es ārdos, spārdos, bļin tevi tūliņ pārdos! Tā bija pasaka, pēc kuras aizmigt nav iespējams. Man ir jums jāsaka līdz galam - drausmīgs tas iespēju nams. Vilki velk viņu dzelmē, vilki velk viņu peldēt.