Sprīdītis - Dziļi Violets

Bija kāds puisis, ko sauca par sprīdi,
Prātoja viņš gandrīz katru brīdi, 
Kā tikt prom no mājām un saimes,
Uz Angliju ceļā pēc lielās laimes.
Vienalga, kā citi to centās nopelt,
Pa lēto viņš devās sev laimi izcelt.
Ceļā tam diezgan bēdīgi klājās,
Jo lādētājs bija palicis mājās
Telefons miris un dūša tam līdzi
Bet pāragri arī to dēvēt par krīzi
Pirmo viņš sastapa vēja māti
Tā pūta tik traki, ka sala kāti
Piedz. 2X
Sprīdīts lielo pasauli iekarot brauca        
Līdz sirdsbalss mājās to atpakaļ sauca.
        *      *       *
Tad viņš nonāca zemeņu vagā
Pie sīkstuļa, kas tam nemaksā lāgā
Saprata ka laimi tomēr neizraks
Pat ja kapās bez mitas kā traks
Iegāja Tinderī mazināt bēdas
Uzgāja īstajai laimei pēdas
Blondīne acīm lielām kā pogām
Pozeja pretī ar izkārtām ogām
Bet lai puisis pie viņas tiktu,
 Dzīve lika tam priekšā ko sliktu.
Sākumā jāuzvar visļaunākais,
 Zonas stabiņš pats vājākais.

 *  *  *  Piedz. 2X  *  *  *

Sprīdim pilnīgi skaidrs bija viens-
Tas bija viņa pēdējais piliens
Viņš rokā navigāciju tvēra,
 Uz laimīgo zemi atpakaļ pēra.
Galamērķi tam rādījās mājas,
 Jo tur tomēr vislaimīgāk klājas.
Tagad puisis bij' priecīgs bez gala,
Zona tam mājās ir visur bez vada!
Ņēma un Endomondo tas ķeksēja,
Pasauli, ko tikko apkārt apskrēja,
Atgriezās beidzot pie savas saimes,
Laikjoslā rakstot-rakstot 
"nav lielākas laimes" 4X

   *  *  *  Piedz. 2X  *  *  *