Nelaid projām

Roberts Pētersons, Roberts Pētersons, Roberts Pētersons

Ver durvis vaļā man,
Kad klusi soļi skan,
Mēs degsim rītausmā.
Un nedzisīsim vairs,
Pat tad, ja pietrūks gaiss,
Mēs abi lidosim.

Cel rokas debesīs, 
Cel un nenolaid, lai kā sāp.
Un vēja pavediens 
Mūs abus aiznesīs tālēs...

Nelaid projām tu mani.
Kāpēc viena tu sali?
Manās rokās tavi glāsti,
Un varbūt, ka mūs abus sapratīs,
Bet varbūt nepazīs,
Būs savādāks stāsts.

Manās atmiņās,
Cik tās var vien būt,
Tu mani izgrezno.
Un krītot putekļi, par lieciniekiem kļūs tam,
Kas vēl gaida mūs.

Cel rokas debesīs, 
Cel un nenolaid, lai kā sāp.
Un vēja pavediens 
Mūs abus aiznesīs tālēs...

Vai dienas vēl rit?
Un vai saulei lecot,paiet gadi?
Nebaidies lēkt, tik nebaidies lēkt,
Kas bija tik tālu,
Līdzās ir - atmiņās.

Nelaid projām tu mani.
Kāpēc viena tu sali?
Manās rokās tavi glāsti,
Nelaid projām tu mani.

Nelaid projām tu mani.
Nelaid projām tu mani.
Nelaid projām tu mani.
Un varbūt, ka mūs abus sapratīs,
Bet varbūt nepazīs,
Būs savādāks stāsts.