Ai nāve, nāve, nāvīte

Fricis Bārda, Ansamblis "Manta"

Ai — nāve, nāve, nāvīte —
pa draugam būsim mēs:
tāpat tavs dvašas uzpūtiens
reiz mani uzvarēs! Reiz mani uzvarēs!
Tu nenāc ļauna, dusmīga —
bez līkās izkapts nāc!
Vai man uz tevi ar' kādreiz
ir dusmīgs bijis prāts?
Tu nenāc tumšā pusnaktī,
kad vēji baigi vaid, —
ak, kas tik vēlā stundā vairs
tik mīļu viesi gaid!
Ai — nāve, nāve, nāvīte —
pa draugam būsim mēs:
tāpat tavs dvašas uzpūtiens
reiz mani uzvarēs! Reiz mani uzvarēs!
Nāc tad, kad siltā saulītē
dīgst pirmās puķītes!
Tad zaļā klusā pļaviņā
ar tevi tikšos es.
Tu plūksi cīruļactiņas,
es pīšu vainagā.
Mēs skatīsimies pūpolos
un debess dzidrumā.
Ai — nāve, nāve, nāvīte —
pa draugam būsim mēs:
tāpat tavs dvašas uzpūtiens
reiz mani uzvarēs! Reiz mani uzvarēs!
Un vainadziņš kad gatavs būs,
to uzliec galvā man.
Es pasmiešos un izsaukšos:
"cik saldi gaisā san!"
Un tad jau vari aiziet tu —
gan mani atradīs.
Un ļauna vārda it neviens
uz tevi nesacīs.
Ai — nāve, nāve, nāvīte —
pa draugam būsim mēs:
tāpat tavs dvašas uzpūtiens
reiz mani uzvarēs! Reiz mani uzvarēs! Reiz mani uzvarēs!