Helmers Pavasara, Fricis Bārda
Manas dzimtenes svētie bērzi Stāv pulciņos zilgani bāli Un klusi plaukstošām rokām Svētī dīgstošo zāli. Vēl puķu dvēseles viegli Pa baltajiem mākoņiem līgo Un pieauž ar ziedoņa ilgām Debesi bezgalīgo. Bet bērzi un dzimtenes lauki Uz mākoņiem lūgšanas raida Un viņas, tīmekļu maigas, Uz zemi laižamies gaida… Iet tīrumā salīcis arājs, Vecs, sirms jau, zūd locekļos jauda.. Bet puķu dvēseles viņam Ausīs dzied un vaigus glauda. glauda Birzmalā tumšajām acīm Viņš ilgi mākoņus pētī, Un bērzi dzeltenām rokām Viņa sirmo galvu svētī. Manas dzimtenes svētie bērzi Līgojas zilgani bāli, Un dzimteni vienos ziedos Tie redz jau, bet tāli vēl, tāli.