Nikolajs Puzikovs
šķiet viss aizgājis un tā nav bet tas nepāriet nē un nē acu priekšā kā šodien stāv meitene no 6.b acis zilas kā okeāns kā saule vakarā viņas smaids un es mustu no tā toreiz šķita ka tulīt būs medus un putna piens bet jau atkal laiks izjoko mūs nav nekā, esmu viens lēni kā lapas krīt ievas dziest un pārtop asarās jo varbūt un gandrīz šajā pasaulē vairs neskaitās Piedz. Ko tagad nozīmē dzīvot šai pasaulē kurā pusē vējš tevi aiznesis ir vai tu vel atceries sirdi uz tāfeles un mazo smaidiņu savā burtnīcā atsūti vēstuli man mana adrese ir tavās asarās Piedz. Tas meitenei no 6.b